Rīdzenieki no 1770.-1818.gadam

Visi Johana Kristofa Broces zīmējumi ir radīti laikā, kad vēl nebija fotoaparāta. Broce ar milzīgu rūpību zīmēja visu pēc kārtas, un tieši pateicoties tam šobrīd mēs daudz labāk varam attainot Rīgas iedzīvotājus 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā.

r. Polis, kas ieradies Rīgā, pavasarī un vasarā pelna maizi kā siena pļāvējs, palīgstrādnieks  u.c.

z. Turīgs Polijas žīds, kas ieradies pilsētā tirgoties ar linaudeklu.

3. Zemnieku zēns, kas katru rītu staigā, tirgodams pienu un saldo krējumu, pa Rīgas ielām saukdams “Pirk peen!”

4. Latviešu dzimtļaužu kalpone, kas kalpo pilsētā. Tas, ka viņa ir latviete, redzams arī no pastalām un neapsegtajiem, ar baltu lenti apsietajiem  matiem.

5. Vācu kalpone – istabene, kuras stils jau tuvāks modei.

6. Zemnieks no Gulbenes draudzes (no Beļavas), svētku apģērbā. Pie kakla maza sudraba saktiņa, pastalas darinātas no ādas ar spalvaino pusi uz āru.

7. Pastaigājas vidējo aprindu seviete.

8. Krievs, kas pārdod  sveces un ziepes.  Kabatlakatā tam, iespējams, ziepju paraugi, kurus tas piedāvā.

9. Vidējo aprindu vācu meitene.

10. Parūku izgatavotāja māceklis, kas nes kastē jau safrizētas parūkas saviem klientiem.

11. Vidējo aprindu vācu meitene.

12. Vidējo aprindu vācu puika.

13. Lietuvietis, kas ieradies ar strūgam un Rīga vasarā strādā par algādzi.

14. Vācu istabene, kuras parasti sauc par meitām.

15. Vācu sieviete, kas maiznieka uzdevumā iznēsā kliņģerus pārdošanai.

16. Vācu kalpone ar zaļu sedzeni.

17. Žīdu sieviete.

18. Krievu tirgotāja dēls.

19. Krievs, kas iznēsā dārzeņus pārdošanai.

20. Latviešu pusis, kas pārdod lašus.

21. Latviešu sieviete, kas Rīga kalpo par aukli. Gandrīz visām ir nelāga paraža nest bērnus uz kreisās rokas un tāpēc bērni neiemācas labo roku lietot tik pat labi kā kreiso un ir kreiļi.

22. Kareivis no Našeburgas pulka.

23. Rīgas pilsētas kareivis vasaras tērpa. Ziemā viņi valkā svārkus ar baltiem atlokiem un apkakli. Šī uniforma viņiem bija līdz 1813.g., kad tos ietērpa zaļos svārkos ar sarkaniem atlokiem un kaskās.

24. Kurpnieka māceklis.

25. Lietuviešu augstmanis no Brestas savā apvidus tērpa. Gaiši zils kontuss ar dzeltenām pogām bez atloka, ar sarkanām auklām apšūtu malu, balta župana ar jostu.

26. Augstmanis Kijeviešu tērpā.  Gaiši zils kontuss ar melnu apkakli, ar atlokiem un kabatām, dzeltenām pogām, baltā županā jeb svārkos ar baltzilu jostu pa vidu, pie kuras piekārts baltzils pušķis. Cepures virsa melna.

27. Kijevas augstmaņa sulainis garās, platās biksēs.

28. Mūrniekzellis dodās uz darbu.

29. Vidējo aprindu zviedrs savā tautastērpā. Sarkano lentīšu vietā viņi mēdz lietot arī sprādzes.

30. Artilērijas leitnants. Kapteiniem uz vestes ir zelta uzšuves, jo viņi ir majora pakāpē.

31. Vācijas žīds.

32.Transportrati labības vešanai uz kuģiem vai arī sāls vešanai no kuģiem uz pilsētu.

33. Sieviete no pilsētas apkārtnes ved uz pilsētu pienu. Viņa sēž kurvjratos. Tie ir no vāciešiem noskatīti un pamazām pielāgoti.

34. Tāda paša veida uzlabots braucamais līdzeklis, lai gan ar kurvjratiem ir maz līdzības.

35. Atsperu kurvjrati, kādos Rīgas namnieki mēdza izbraukt uz izpriecas muižiņām. Attēlā redzamajiem ratiem ir disele, kuras priekšā aizjūgti zirgi karietes iejūgā, dzelzs asis un t.s. gulbja kakls ar kuru domāts izliektais dzelzs stienis zem ratiem.

36. Nevācu pārcēlāju puisis.

37. Našeburgas pulka grenadieris. 1784.vasarā.

38. Vācu tirgotājs.

39. Krievu tirgotājs.

40. Rīgas garnizona apakšvirsnieks. Seržantiem uz atloka ir trīs uzšuves, kaprālim tika viena, jefreitoram nav nevienas uzšuves, vienīgi nūja rokā.

41. Jauns vīrietis, kas strādā kantorī par grāmatvedi.

42. Veca krievu zaldāta sieva, kas pārtiek, pilsētas tuvējos krūmājos lasot sēnes, dzērvenes, vācot zāļu tējas un tas pārdodot.

43. Holandiešu kuģinieks.

44. Holandiešu kuģinieks.

45. Pareizticīgo mācītājs ikdienas apģērbā.

46. Pareizticīgo ķeceris, kas pavada savu mācītāju pie slimnieka, nesdams aiz viņa lūgšanu grāmatu un kvēpināmo trauku.

47. Dzērbenes zemnieks. Sevišķi izceļas ar savām zilajām zeķēm, kas uzvilktas pāri ceļiem.

49. Tagadēja Valkas, agrākā Cēsu apriņķa Gulbenes draudzes zemnieks, kas brauc ar vezumu uz pilsētu.

52. Latviešu zemnieks no  Mangaļiem Daugavgrīvas draudzes ar zaļām auklām rotātos vadmalas svārkos.

53. Latviesu zemnieks no Vīgantes muižas Ērģemes draudzes. Pēc viņa kārtīgā apģērba redzams, ka viņš nav vienkārš zemnieks, bet gan stārasts. Virs kazokādas kamzola, kas apšūts ar melnas ādas sloksnēm, viņam ir linu auduma virssvārki. Bikses platas no slikta tūka vai vadmalas. Virs vilnas zeķēm viņš kāju līdz pusei aptinis ar baltu linu audumu. Aiz sarkanbaltas jostas, ko apjozis ap vidu, tas priekšpusē aizbāzis cimdus.

54. Kāds Burtnieku zemnieks ar plecā pakārtu kulīti. Bikses tam sniedzas gandrīz līdz potītēm un notītas ar ādas siksnām.

51. Divi lietuvieši. Viens virs rupja auduma svārkiem uzvilcis vēl linu auduma virssvārkus un apjozis tos ar platu, melnu ādas jostu. Zem svārkiem redzami plato bikšu gali. Otram ir tikai brūni rupja auduma tūka svārki un zābaki, tas var būt pat kāds sļahtičs.

50. Latviešu zemnieks no tās pašas draudzes, atspraudis savas vadmalas virssvārkus, tā ka redzami linu svārki un priekšā stingri piesieta ādas soma.

Zemnieks un kāda sieviete netālu no Rīgas pilsētas izārda siena gubu, lai tas izžūtu.

56.  Divi zemnieki no Oļmuižas Liezerē, Cēsu apriņķī, savā greznajā ziemas tērpā.

57.  Rīgas garnizona leitnants vai karodznieks; kapteiņi ģērbušies tāpat, majoriem uz vestes ir rinda  zelta uzšuvju.

58. Augstākās kārtas sieviete pastaigājoties.

59. Divi strādniek netālu no pilsētas ceļ uz ragavām siena gubu, pabāzuši zem tās divas kārtis, lai pēc tam to aizvestu uz siena šķūni. Ragavām ir virsnis no jauniem kokiem. Ja gubu velk tikai dažus soļus, lai samestu kaudzē, tai apakšā paliek divas kārtis un tā to aizvelk.

60.  Zemnieku puisis no pilsētas apkārtnes, ved uz pilsētu pārdot egļu zarus  saukdams: “Skujas! Skujas!”. Daļu tas jau pārdevis.  Šos egļu zarus smalki sakapā un tad izkaisa istabā un durvju priekšā (pēdējo gan dara tikai svētku dienās un svinību reizēs).  Bērēs ar zāģu skaidām un sakapātām skujām izkasa arī ielu, pa kuru ved mirušo.

61. Zemnieks ar dēlu no Sausnējas Kalsnavas draudzē. Abiem ir jostas sarkani blāvā krāsā. Kājas tiem notītas īpatnējā veidā.

62.  Vienkāršs krievs kažokā, zem tā redzams  zilibalti svītrotais krekls. Kažoks piedurkņu galos  un apakšmalā apšūts ar šauru brūnas gludspalvas ādas sloksnīti.

63. Vienkāršs krievs, kas pārdod kalačus (mīklas izstrādājuma veids).

64. Našeburgaspulka kareivis 1784.g. rudenī pārveidotajā uniformā, virs zābakiem tiem ādas getras. Turpmāk viņiem palaša (taisns divasmeņu zobens ar  kurvjveida rokas aizsargu, jeb jātnieku zobens) vietā jānēsā pie sāniem bajonete.

65.  Nevācu piena pārdevējs.

66. Iespējams, kāda augstākās kārtas kunga kambarsulanis, kas ārpus dienesta, lai viņu uzskatītu par kaut ko vairāk nekā par sulaini, īpaši cenšas ģērbties pēc modes un kļūst par mazu švītu.

67. Zemnieks no Drustiem Dzērbenes draudzē. Virs kažoka viņam ir  linu virsvārki, ko latviski sauc par  ”uzvalku”.

Zēnu ziemas apģērbs Rīgā ap šo laiku.

Zēnu ziemas apģērbs Rīgā ap šo laiku.

68.  Zēnu vasaras apģērbi Rīgā 1775. un sekojošos gados.

70. Tikai Rīgā vien parasts vasaras un ziemas satiksmes līdzeklis, tā sauktās rakstītās kamanas (Butte), ko Vācieši varbūt pārņēmuši no  senajiem lībiešiem. Zemnieki tādas darina un ved uz Rīgu pārdot. Dēļi no  ārpuses apdedzināti melni un pēc tam tajos iegrieztas dažādas figūras. Agrāk šīs kamanas bija plaši izplatītas, un pat rātskungu sievas tajās parasti brauca uz baznīcu un ciemos. Turpretī tagad, kad  vairāk ir kariešu, rakstītās kamanās brauc tikai amatnieku sievas sliktā laikā. Attēlā redzamajās rakstītajās kamanās kāda kalpone ved uz skolu kungu dēlēnu.

71.  Vienkāršās zemnieku ragavas. Šie tāpat, kā citu veidu  satiksmes līdzekļi, ko darina zemnieki un visi lauku darba rīki, gatavoti bez jebkādām dzelzs detaļām.

77. un 78.  Divi zemnieki no Kārļakalna muižas Alūksnes draudzē savā ziemas apģērbā, proti, ar ar baltu un melnu ādu apšūtā kažokā, kuram pāri viņam uzvilkuši vadmalas svārkus, kas nošūti ar sarkanām auklām. Pirmā zemnieka svārkiem vietām piešūti raibi, apaļi vilnas pušķīši. Pastalas ir vai nu no miecētas ādas vai arī ar spalvaino pusi uz āru.

79. Kāda turīga  Orlas vietniecības tirgotāja dēls bekešā. Bekešu šuva no manifaktūrā ražota tūka auduma. Tā apmalota ar zilu auklu. Aproces arī zilas.

73.  Zemnieks no Naukšēniem Rūjienas draudzē. Svārki tam apšūti ar sarkanām auklām, zem vadmalas virssvārkiem vņam ir linu svārki.

74.  Uniforma, ko noteica Rīgā vietniecības laikā dižciltīgajiem, ierēdņiem un maģistrāta locekļiem ar virsnieka pakāpi.

75. Keksholmas kājnieku pulka virsnieks.

76.  Keksholmas kājnieku pulka grenadieris.

72.  Krievu tirgotāju sieva, zem raibās sedzenes tai bezpiedurkņu ņieburs.

80.  Vienkāršs vietējais krievs, kas ziemā iznēsā pa mājām pārdošanai medījumus unh Arhangeļskas reņģes. Zem svārkiem viām pie kakla redzams zilibalti austais krekls, kādu krievi bieži valkā un ko sauc par “persitzkaja rubaha”.  Kastītē ( no koka mizas darīnātā kārbā) viņam ir reņģes, uz muguras pīteņa maisā – irbes, un pār plecu viņš pārkāris rubeņus. Šādu medījumu ziemā, pastāvot ragavu ceļam un aukstumā saglabātu svaigu, Rīgā ieved no tāliem Krievijas novadiem. Tāpat arī reņģes šurp ved tikai ziemā ar ragavām.

81.  Jauns polijas žīds savā parastajā apģērbā, proti, ar melnu samta cepurīti galvā un zilos, ar melnām auklām apšūtos un priekšā ar āķiem aizdarinātos svārkos. Ap vidu tam ir melna drānas josta, zem kuras paslēpts naudas zutnis. UZ pleciem uzmests garš melns mētelis ar garām piedurknēm un kurpju vietā kājās ir tupeles.

82.  Rīgā parastais dziļu sēru apģērbs augstāko aprindu ļaudīm, proti, melni tūka svārki ar četrām pogām, bez pogcaurumiem. Vestes un bikses ir no tāda paša auduma. Zobens aptīts ar melnu šķidrautu, zeķes melmas, bet ne zīda un sprādzes iezilganas. Sēru lentes uz atloka agrāk nēsāja tikai dižciltīgie vai augstas amatpersonas, bet tagad tādas nēsā arī smalkas namnieku kārtas personas.

83. Ķeizariskās krievu jātnieku gvardes apakšvirsnieks. Viņam uz piedurknes atloka ir dvas uzšuves, kaprāļiem tikai viena, bet vahmistram trīs.

Divvietīgi angļu atsperrati, kam priekšgalā ir “gulbja kakls”.  Dīseles darina daļēji no koka, daļēji no dzelzs, bet “gulbja kakls” allaž ir no dzelzs. Asis ir vai nu no koka vai dzelzs.  Kučieris ģērbies kā krievu jemšiks.

85. Kāds zemnieks un sieviete vasaras apģērbā no Bīriņiem Krimuldas draudzē.

86.  Vienkāršs krievs, kas pārdod no medus, ūdens un piparem pagatavotu siltu dzērienu, kuru sauc par “čai”, proti, tēju.  Viņš nes to ar audeklu apšūtā vara traukā, kuru atbalsta uz nūjas. Labajā pusē tam pie priekšauta ir linu drānā ietītas glāzes, lai pārdotu dzērienu par vērdiņu (vara nauda, ko lietoja līdz 1815.g.), kapeiku, vai puskapeiku.

87. Augstākās kārtas sieviete vieglā avsaras tērpā.

84. Krievu transportrati, ar kuriem krievi pārvadā preces no Maskavas uz Rīgu. Pirms ratu iekŗaušanas tajā ieklāj pīteņus, te tie nav parādīti (izņemot priekšu), lai labāk  būtu redzama ratu uzbūve. Ratiem līdzās stāv ormanis.

88.  Puskariete uz četriem riteņiem. Ar to izbrauc zaļumos un tajā jūdz vai nu vienu zirgu ilksīs, vai arī divus zirgus pie dīseles.

89. Sunīši, jeb stipri zemi rati, kuriem ir stipri zemi riteņi un ar kuriem tirdzniecībā pārvadā smagākās kravas, kā linu un kaņepāju ķīpas.

90.  Krievs, kas iznēsā pa mājām pārdošanai tauku sveces.  Šīs sveces ieves gan no Volgogradas, gan izgatavo šeit pat. Mugurā brūnas krāsas krievu kaftans. Galvā kažokādas cepure ar atlocītu malu.

91. Pilsētas ierēdnis.

92.  Krievu tirgotāja sieva.

94.  Rīgas namnieku abu jātnieku gvaržu trompetistu un bundzinieku apģērbs.  Sarkani tūka svārki ar gaiši dzeltenu oderi un vesti, vīles nošūtas ar zelta tresēm. Gaiši dzeltenas bikses, jātnieku zobes, jātnieku ādas cimdi. Tresēm apšūta cepure ar baltu kokardi un augstu spalvu – zaļā, sarkanā un dzeltenā krāsā.

95.  Pēterburgas kamanas. Tādas taisa daļēji no krijām, daļēji no koka kā šīs, daļēji tās apkaltas ar baltu, reizēm arī ar dzeltenu skārdu.

96. Kriju kamanas, kāds Rīgā ieved pārdošanai no Slokas un citiem apvidiem un tad pēc pircēja vēlēšanās izgrezno un nokrāso.

97. Kāds pilsētas tuvumā dzīvojošs pārticis zvejas zemnieks. Jau viņa apģērbs liecina, ka viņš ir turīgāks par lauku zemnieku. Zem zilā mēteļa viņam ir kažoks un zem tā vēl sarkans kamzolis. Apgāztās muldas kamanās liecina, ka zivis viņš ir pārdevis.

99. Kurzemes zemnieku zēns no Baldones ziemas apģērbā.

100. Kurzemes zemnieks no Saules muižas. Viņš ir no šajā apriņķī dzīvojošajiem krieviņiem, kas, domājams senākos laikos uz šejieni tikuši atvesti kā karagūstekņi no Igaunijas. Savā starpā viņi sarunājas igauniski, bet prot arī latviski. o kurienes tie dabūjuši nosaukumu “krieviņi” nav zināms, domājams, ka viņu izvešana notikusi vēl ordeņa laikos no tās Igaunijas daļas, kas toreiz bja pakļauta krievi kņaziem, proti, Ugaunijas.

101. Rīgas kurvjrati.

102.  Trīs lietuvieši ziemas apģērbā. Zem vadmalas virsvārkiem tiem ir kažoks un kājās no lūkiem pītas vīzes, kurās tie sabāzuši salmus, lai kājām būtu silti. Līdzās tiem ir vieglas kamanas ar pītu kurvi.

103. Tā sauktās Kazaņas kamanas, kurās var sasēsties vesela ģimene. Šie smagie neērtie braucamie pamazām iziet no modes.

104. Igauņu zemnieks no Tarvastes Pērnavas novadā ziemas apģērbā. Igauņi gandrīz vienmēr nēsā brūnas drānas, kamēr latviešiem galvenā ir pelēkā krāsa.

105. Latviešu zemnieks no Vecmuižas.  Šādi zemnieki pavasarī un vasarā ierodas no turienas ar malkas laivām un ved uz Rīgu malku apkurei.

106. Divas turīgas nevācu zemnieku sievas  no Rīgas pilsētas apkārtnes ziemas apģērbā. Kamanas gatavotas tāpat kā 70 nummurā aprakstītās. Latvijuā vietumis arī turģākiem zemniekem ir tādas pašas kamanas.

Savā raksturīgajā apģērbā tērpies ņencs, kas 1786.gada pavasarī bija ieradies Rīgā ar ziemeļbriežiem. Tāpat kā viņa tautieši viņš ir maza auguma, sarkanu seju, bez bārdas, bet tikai ar retiem matiem uz virslūpas un zem zoda.  Viņa virssvārcis ir no ziemeļbrieža ādām sašūts maisa veidā. To viņš pārmet pāri galvai un izbāž seju pa šim nolūkam atstātu caurumu. Caurumu var cieši savilkt ar siksnu. Cimdi piešūti pie piedurknēm, bet tikai pa pusei, lai var izbāzt arī roku. Acis šauras un mazas. Nūja noder dzīvnieku vadīšanai.

1. Salacas zemnieks, kas ar malkas laivām ieradies Rīgā.

2. Igaunis no Lēves muižas Helmes draudzē. Krekls priekšpusē rotāts ar apmali izvilkuma rakstā, kas izšūts ar sarkanu diegu, un priekšā sasprausts ar  sudraba četrstūrainu sprādzi un apaļu saktu.

3. Trīs zemnieki no Turkalnes.

Divriči, Rīgā parasts transporta līdzeklis izbraukšanai zaļumos. Tie kļūst aizvien retāki, to vietā nāk kurvjrati.

Kurzemes zemnieks no Grenču muižas apkārtnes. Tā aizjūgs atšķiras no pārējiem Kurzemes un Vidzemes aizjūgiem, jo abiem zirgiem ir sakas. Viņš ved uz Rīgu vistas, sviestu un citus pārtikas produktus.

Zemnieks un zemnieku zēns no Sesavas Kurzemē.

Zemnieks no Gostonas Lietuvā. Tie valkā arī biezus, tumš pelēkus vadmalas svārkus. Šim kaklā ir rožu kronis, kā arī četrstūraina rakstīta zīda drāniņa.

Jauns kazaks no Ukrainas netālu no Počepas plsētas. Piedurknes roku galos ir ļoti šauras, savukārt uz augšu platas, no pleca līdz elkonim – šķeltas.

Kāda sieviete no Roņu salas.

Divi Roņu salas zemnieki, kādi tie laivās ierodas Rīgā. Viens no viņiem iznēsā pārdošanai zeķes un adītus kreklus. Viņi ieved arī Rīgā  roņu taukus un ādas, apmainot pret sāli un dzelzi.

Zemnieks no Palsmanes ar ratiem.

Divi krievu namdari, kas ar cirvjiem ļoti veikli aptēš būvkokus.

Grieķiete no Morejas, kas1785.g. lūdza pabalstu savas ģimenes izpirkšanai no turku gūsta. Ap galvu apsiets balts lakats, kura viens stūris mugurpusē  sniedzas līdz jostasvietai.

Krievu jaunava nēsā pārdodama citronus.

Krievu dārzniekpuisis, kas iznēsā gurķus, kāpostus un burkānus pārdošanai.

Latviešu zemnieku sieva no Turkalnes Ikšķiles draudzē.

Krievu karabīnieris no Ingermanlandes pulka 1790.gadā.

Kozlovas kājnieku pulka kareivis sānskatā Tas pats no mugurpuses 1790.g.

Rēveles kājnieku pulka kareivis 1790.gadā. Tas pats no mugurpuses.

Kozlovas kājnieku pulka kareivis zemas uniformā.

1. Bašķīrs, kas 1790.gadā ieradās Rīgā pēc Krievijas-Zviedrijas kara (1788.-1790.) no Somijas par robežsargiem. Visi nēsāja ar lapsādu apšūtas cepures. Dažiem bija stops un bultas, lielākajai daļai – karabīnes. Visi pie kā tika nometināti – slavējuši viņu uzvedību.

2. Orenburgas kājnieku pulka kareivis 1791.gadā.

3. Keksholmas kājnieku pulka grenadieris 1791.gadā.

4. Latviešu meitenes svētku apģērbā no Vangažiem un Inčukalna Allažu draudzē. Pirmajai galvā sarkano un balto puķu vainags. Visām baltas vilnas sagšas.

5. Kazaks.

6. Baškīrs.

Vienvietīga droška kurā jātnieks sēž jāteniski.

Maskavas karabīneru pulka kareivis, kas apturējis zirgu blakus nometnei. Kareivju teltis ir smailas un apaļas, pēc turku telšu parauga. Katram eskadronam ir septiņas teltis kareivjiem, aiz kurām ir trīs virsnieku teltis.

Dažādu tautību strūdzenieki un algādži, kurus vasarā nodarbina pie sēklu mucu iekraušanas un izkraušanas, piebēršanas  u.c.

2. Pleskavas dragūnu pulka seržants no priekšpuses.

3. Pleskavas dragūnu pulka seržants no mugurpuses.

1. Zemnieku jaunava no Lielvārdes svētku tērpā. Uz galvas sarkana tūka lente (vainags), kas apšūts ar raibām smeldzēm.  Ap kaklu ir tāda pati lente, pie kuras piekārti zviedru pimberi (monētas). Uz baltā krekla viena liela un viena maza sudraba sakta. Linu kakla lakata apmalei izvilkuma raksts. Pāri tam balta vilnas sagša izrakstīta ar raibām vilnas dzijām un tādām pašām bārkstīm. Brunči un priekšauts balti. Priekšauts – izrakstīts.

Sieva no Lielvārdes ar divstūru mici galvā.

Dažādu tautību strūdzenieki un algādži, kurus vasarā nodarbina pie sēklu mucu iekraušanas un izkraušanas, piebēršanas  u.c.

Divi Maskavas karabīnieru ierindnieki vasaras uniformā. Blakus telts rati, kuros ir septiņas teltis un telšu kārtis. Katrai teltij paredzētas divas kārtis.

Divi strādnieku puiši, kas krauj ratos labību un iekrautos maisus saspiež, lai egūtu telpu vēl kraujamajiem maisiem.

Jeļecas pulka leitnants vai kapteinis.