Senlatvieši ikdienas ēdienu pagatavošanai izmantoja labību no kuras vārīja putras un cepa maizi. Pusdienu galdam bieži izmantoja arī rāceņus, kāļus, pupas, skābenes, kartupeļus, burkānus, bietes, rutkus un ķirbjus.
Mārtiņdienas galdā senlatvieši cēla vai nu zosi vai gaili. Kā piedeva kāļi, kartupeļi, kāposti vai burkāni. Protams, svētkos neiztika bez plāceņiem un pīrāgiem.
Ziemassvētkos galdam vienmēr bija jābūt bagātīgi klātam, uz tā bija jāatrodas vismaz 9 ēdieniem, tad mājā vienmēr būšot ko ēst. Uz galda parasti lika cūkas šņukuri, izvārītus skābus kāpostus, asinsdesu, pelēkos zirnīšus ar cūkas speķi. Turklāt uz galda vajadzēja būt zivij, savukārt zvīņām ieliktām maciņā – tad naudas netrūkšot.
Lieldienās latvieši neaprobežojās tikai ar olu ēšanu vien, bet ēda zirņus, plāceņus, raušus – visu, kas apaļš. Apaļās formas simbolizēja saules atnākšanu.
Jāņi nav iedomājami arī mūsdienās bez ugunskura, jāņu dziesmām, ķimeņu sieru, pīrāgiem un alu.
Latviešu nacionālā virtuve slavena ar cūkas šņukuri un cūkas cepeti, asinsdesām, zivīm, pelēkajiem zirņiem ar speķi, karašām, skābputrām, kaņepju sviestu, medus rausi, sklandraušiem.
Savukārt dzēruši latvieši labprāt pienu, rugušpienu, maizes alu, kvasu, tējas kā arī bērzu sulu.